Apraksts

 

Audiogids

 

 

 

Aukštadvarja reģionālā parka teritorijā, ezera malā var atrast zemē iegrimušo Nikroņu akmeni, ko dēvē arī par Lielo (Didžiasis). Starp Sieņa un Vernieja ezeru esošajā Babrauninku mežā paslēpies akmens ir ģeoloģiskais dabas piemineklis. Šo objektu un tā apkārtni pastāvīgi uztur un apmeklētāju ērtībām pielāgo Traķu virsmežniecība.

Nikroņu akmens – masīvs ledāju izcelsmes laukakmens, uz kura varētu satilpt vairāki desmiti cilvēku! Akmens izmēri ir patiešām iespaidīgi, tā garums – 6,3 m, platums – 3 m, bet augstums – 2,2 m. Tas ir neregulāras formas granīta krāsas akmens, kura vecums varētu būt aptuveni 14–16 tūkstoši gadu. Ģeoloģiskie pētījumi liecina, ka skandināvu izcelsmes akmens ir viens no Aukštadvarja reģionālā parka unikālajiem objektiem. Tiek uzskatīts, ka, tāpat kā vairums Lietuvas teritorijā esošo masīvo akmeņu, Nikroņu akmens izveidojies Skandināvijas teritorijā pirms miljoniem gadu. Pēdējā vispārējā ledus laikmeta laikā šie akmeņi tika atvelti uz Lietuvu.

Interesanti, ka uz Nikroņu akmens skaidri redzamas dažādas zīmes, burti un simboli. Tam vienā pusē gandrīz 2 metru horizontālā posmā iegravēti diezgan liela izmēra (aptuveni 35 cm) burti MOPT. Virs uzraksta ir rādītājs vai bulta. Otrā akmens pusē redzams aptuveni 30 cm diametrā liels vienādsānu krusts. Rakstiskie avoti liecina, ka iepriekš šeit bijuši vēl divi krusti. Tāpat akmenī iegrebts ģerbonim līdzīgs zīmējums...

Noslēpumaino zīmju dēļ Nikroņu akmeni apvij leģendas, kas saistītas ar Lietuvas vēsturi un seno baltu mitoloģiju. Noslēpumainais akmens interesē un piesaista slavenus arheologus, vēsturniekus un citu zinātnes jomu speciālistus. Nav brīnums, ka par šo dabas mantojuma objektu ir radušies daudzi nostāsti.

 

Noslēpumainās zīmes

Pirmais rakstiskais avots, kurā minēts Nikroņu akmens, ir Petra Tarasenka 1958. gadā sarakstītā grāmata "Pēdas akmenī" ("Pėdos akmenyje"). Autors sīki aprakstījis akmens izskatu un uz tā esošās zīmes. Burti "MOPT", rādītājs, bulta, krusts, ģerbonis – tas viss iedvesmojis dažādus stāstus, spekulācijas un diskusijas. 

Cilvēki stāsta, ka 1904.–1905. gadā Nikroņu akmens bija robežzīme, kas atdalīja valsts mežu no kunga meža. Kungs savā pusē iekalis burtus "MOPT" un rādītāju, kas vērsts uz viņa zemju pusi. Iedzīvotāji liecina, ka noslēpumainie burti "MOPT" ir saīsinājums no "Moje pieniadze tutoj", kas latviešu valodā nozīmē "Mana nauda ir šeit". Tiešām, tiek uzskatīts, ka zem akmens slēpjas nolādēti dārgumi. To acīmredzami apstiprina arī pie akmens redzamās dārgumu meklētāju atstātās pēdas.

No otras puses, tiek apgalvots, ka Nikroņu akmens nevar būt zemes īpašuma robežzīme, jo tas atrodas pašā Odīnecu ģimenes īpašuma centrā. Agrāk dižciltīgās ģimenes akmeņos iekala iniciāļus un dzimtas ģerboni, šādā veidā atzīmējot savu īpašumu vai mirušo piemiņu. Pēdējā muižas īpašnieka Vladislava Odīneca meita Helēna ir norādījusi, ka burti MO nozīmē Mihails Odīniecs. Aukstadvarja un Onušķa baznīcā pieejamie dati liecina, ka viņš bijis Traķu tiesas ierēdnis, tiesnesis, kas risinājis zemes robežu lietas. Tātad iespējams, ka "MOPT" nozīmē "Mihails Odīniecs Podkomožijs Trockis (Michal Odyniec Podkomorzy Trocki)" (Mīkols Odīniecs, Traķu tiesas ierēdnis). Turklāt Vladislava Odīneca meita Helēna apstiprināja, ka Odīnecu dzimtai piederējis arī akmenī iekaltais ģerbonis ar mežacūku un vientuļnieku. 

Aukštadvarja un citi Traķu apkārtnes iedzīvotāji atmiņas par dižciltīgo Odīnecu dzimtu saglabājuši līdz mūsdienām. Vietējie šo ģimeni uzskatīja par kunigaišiem, lai gan šo titulu Odīneci neizmantoja jau kopš XVII gadsimta. Jāatceras, ka Nikroņu dzirnavu pārvaldnieks Valdislovs Odīnecs bija viens no Aukštadvarja draudzes dibināšanas un baznīcas būvniecības iniciatoriem. 

 

Ar dārgumiem vietu debesīs nenopirksi...

Daudzas leģendas Nikroņu akmeni saista ar apslēptiem dārgumiem. Ir, kas uzskata, ka uz apraktajiem dārgumiem vērsts akmenī iekaltais rādītājs, bet attālumu norāda zem rādītāja esošie burti "MOPT". Var redzēt, ka apkārt akmenim dārgumi meklēti daudzas reizes...

Diezgan izplatīts stāsts liecina, ka Vladislavs Odīnecs apracis savu naudu un... aizmirsis kur! Stāsta, ka ilgi meklējis savu apslēpto mantu, bet tā arī nav atradis. Izmisumā, bet varbūt alkoholisko dzērienu ietekmē, viņš meties zem vilciena.

Ir leģendas, kas dārgumus saista ar Napoleonu. 1812. gadā, atpūšoties Babrauninku mežiņā, Napoleons izdomājis paslēpt savas zelta rezerves un monētas. Viņš licis kareivjiem šeit pat dārgumus aprakt un virsū uzvelt masīvu akmeni! Cits stāsts liecina, ka ziņa par šeit apslēptajiem dārgumiem sasniegusi Napoleona karavīrus. Tie sākuši rakt un... atraduši dārgumus! Taču ne naudu, bet grāmatas.

Šodien, lai arī ko vēstītu leģendas, ir zināms viens konkrēts fakts. Ne tik sen kāds traktorists, strādājot netālu esošajos vecajos kapos, izraka podu ar naudu. Šobrīd tuvāk šos dārgumus var apskatīt Traķu pils muzejā.

 

Alka – baltu svētvieta

Senos laikos Nikroņu akmens tika godināts un uzskatīts par svētu. Iespējams, tas ir pirmskristietības laika upurakmens? Varbūt kādreiz burvji šeit dedzinājuši svēto uguni? Akmenī iekaltie krustiņi bieži tiek uzskatīti par simboliskām saules zīmēm.

Vēl kāds interesants fakts – akmens augšpusē ir cilvēka izkalts 26 cm dziļš padziļinājums, kurā vienmēr atrodas vismaz kāda lāse ūdens. Uzskata, ka šis ūdens ir svēts, tam piemītot ārstnieciskas īpašības. Senos laikos uz šejieni cilvēki braukuši pat no tālienes, lai ar šo ūdeni apslacītu acis. Bet, uzsniegot sniegam, šo ūdeni arī dzēra un veda sev līdzi. Cilvēki šeit ne tikai mazgāja acis, bet arī atstāja naudu, par kuru priesteris svinēja misi.

Veci ļaudis stāsta, ka dažkārt naktīs šeit klīst uguntiņas, kuras redz tikai ļoti labi cilvēki.  Ir arī tādi, kas apgalvo, ka pie šī akmens spokojas...