Apmeklējamais objekts

Bulvju ceļš

    Audiogids       Ezeriem bagātais Traķu novads ir slavens ar savu daudzveidīgo dabas un kultūras mantojumu. Šajā bagātībā izceļas Užutraķa lauku muiža ar greznajām ēkām, ko dažkārt dēvē par Galves ezera balto gulbi. Ezera austrumu krastā esošais gaišais nams ir unikāls sava ģeogrāfiskā novietojuma un skaistās vēstures dēļ. Rakstu avotos Užutraķa pussala minēta jau XIV gs., kad to pārvaldīja tatāru augstmaņi. Arī par Aļģirda salu sauktās pussalas zemes dažādos laikos piederējušas dažādiem īpašniekiem. Užutraķa muižas uzplaukums saistāms ar Tiškevičiem. XIX–XX gs. mijā grāfs Jozs Tiškevičs ar sievu Jadvīgu ierīkoja greznu rezidenci – ar greznu Luija XVI stila interjeru un iespaidīgu terasi, uz kuras kā kronis atrodas atklātā tipa paviljoni, kā arī brīnišķīgu jauktā stila parku. Tajā laikā muižā grāfi ieradās pa ūdens ceļu – ar plostu pāri Galves un Skaistas ezera šaurumam tos pārcēla plostnieks. Pa sauszemi nebrauca arī augsta ranga Tiškeviču viesi, kad devās uz muižā bieži rīkotajām pieņemšanām, radinieku tikšanās reizēm vai draudzīgām dzīrēm. Pasākumu laikā šeit skanēja mūzika, uz mielasta galda netrūka muižā gatavotu franču sieru, spirta brūzī tecinātu dzērienu, bet galda vidū bieži greznojās cepts muižā audzēts fazāns. Personāls, kas apkalpoja Užutraķa lauku muižas galveno namu un saimniecību, reti izmantoja ūdens ceļu. Saimniecības lietām bija paredzēts cits – tā saucamais Bulvju ceļš, kas tajā laikā stiepās pāri laukiem līdz Užutraķa muižas saimniecības ēkām, bet šodien līkumo pārsvarā gar Galves ezera malu. Dodoties pa Bulvju ceļu, ir lieliska iespēja baudīt brīnišķīgo ainavu, kas pārsteidz ar skatu uz ezeru ar tajā izkaisītajām salām, kā arī īpašo rotu – Traķu salas pili. Šodien visiem, kas nodomājuši apmeklēt Užutraķa muižu, nāksies doties pa veco Bulvju ceļu. Tiesa gan, šobrīd notiek beidzamie piestātnes ierīkošanas darbi, līdz ar to drīzumā uz pussalu varēs nokļūt arī pa ūdeni! Muižas atjaunošanu un pastāvīgo uzturēšanu veic Traķu vēsturiskā nacionālā parka direkcija. Apmeklētāju ērtībām gar Bulvju ceļu ir ierīkoti vairāki skatu laukumi un uzstādīti koka atpūtas soliņi.   Muižas saimniecība Užutraķa Tiškeviču muižas kompleksu uzturēja spēcīgā saimniecība, kas ar mantojuma tiesībām pārgāja vecākajam dēlam bez tiesībām sadalīt īpašumu. Apstrādājamās zemes vien veidoja 800 ha, no kuriem daļa bija atvēlēta dārziem un jauktā stila parkam. Interesanti, ka muižā tika audzēti fazāni – vistām radniecīgi putni, kuru tēviņu spalvas izceļas ar īpašu krāsu bagātību. Fazānu pavairošanai un audzēšanai tika uzaicināts speciālists no Austrijas. Īpašos svētkos un dzīrēs Tiškeviči cienāja savus viesus ar ceptu un radoši pasniegtu fazānu. Užutraķa lauku muižas saimniecības daļu veidoja 19 mūra un koka ēkas: staļļi, klēts graudu glabāšanai, smēde, kūtis, noliktavas u. c. Līdz mūsdienām saglabājušās 10 ēkas. Iespējams, svarīgākā saimniecības ēka tajā laikā bija spirta brūzis, jo spirts bija viens no galvenajiem muižas ienākumu avotiem.   Kalpi un strādnieki Užutraķa muižā Rakstu avoti liecina, ka Užutraķa lauku muižā kalpoja aptuveni 60 kalpu un strādnieku. Kā minēts iepriekš, lai nonāktu savā "darbavietā", tiem nācās izmantot sauszemes ceļu. Domājams, ka ceļa nosaukums cēlies no tā, ka pa to uz spirta brūzi tika vesti kartupeļi (liet. val.  Bulves ). Stāsta, ka ceļojums līdz tuvākajām pilsētām bijis garš un diezgan dārgs. Bieži izmantot Bulvju ceļu nebija īsti prātīgi vai izdevīgi, tāpēc Užutraķa personāla ģimenēm nācās pēc iespējas nodrošināt sevi pašām. Sievietes pašas raudzēja kvasu, cepa maizi, šuva un adīja, no taukiem gatavoja ziepes u. c. Muižā nebija ārsta, tāpēc saslimušajiem kalpiem un darbiniekiem nācās pašiem tikt galā. Tikai īpašos gadījumos un ar grāfa atļauju tika izsaukts ārsts. Grāfiene Jadvīga bija nodibinājusi skoliņu neizglītotajiem kalpu bērniem. Brīvajā laikā viņa pati mācīja lasīt un rakstīt, kā arī īsus dzejoļus un dziesmiņas. Viņa stāstīja arī par novada vēsturi.   Mīlestība pret franču stilu Stāsta, ka no grāfienes Jadvigas lūpām diezgan bieži varēja dzirdēt teicienu: "Mīlestība pret visu francisko". Grāfs Jozaps brīvi runāja franču valodā, pārzināja diplomātisko protokolu un bija viens no nedaudzajiem Lietuvā, kurš ievēroja  savoir vivre jeb labu manieru un laipnības noteikumus. Tāpēc nepārsteidz, ka izcili skaisto Užutraķa muižas parku projektēja tieši francūzis – Eduards Fransuā Andrē. Šis pasaulslavenais ainavu arhitekts izveidoja unikālu ūdens parku, kas stiepās cauri visai pussalai. Tajā tika izrakti vairāk nekā 20 dažādu izmēru un formu dīķi, kuros spoguļojās apkārt augošie simtgadīgie ozoli, priedes un no citām zemēm atvestie eksotiskie augi. Pretī muižas namam tika izveidoti regulāras formas (franču) parteri ar veidojamu liepu vainagu alejām, ornamentālām puķu dobēm, marmora vāzēm un skulptūrām. Užutraķi bieži apmeklēja krievu diplomāti, karavīri un augstākā ranga amatpersonas, jo grāfs Tiškevičs savu ekonomiski militāro izglītību bija ieguvis Pēterburgā. “Medījot” krievu augstmaņus, uz muižu ataicināja franču pavāru un siera meistaru. Jau no senām dienām Lietuvā tika sieti sieri, taču Užutraķī tie bija īpaši, gatavoti pēc franču receptēm un tradīcijām. Stāsta, ka speciāli mūrētā aukstā telpā glabātie sieri katru dienu tika apgrozīti un noglāstīti.   Užutraķa muiža šodien Užutraķa muiža kā laika mašīna pārceļ mūs uz XIX gs. beigām – XX gs. sākumu. Restaurējot muižas zāles, tika mēģināts saglabāt Tiškeviču laikiem raksturīgo greznību. Šodien apmeklētāji var apskatīt autentiskās mēbeles, servīzes, ieročus, Venēcijas stikla spoguļus un citas interesantas lietas, kas atgādina par grāfu dzīvi. Muižā bieži tiek rīkotas dažādas ceļojošās izstādes, līdzīgi kā Tiškeviču laikos, šeit bieži skan mūzika un aizrautīgi aplausi.

Nedēļas maršruts

Medininki pilni stāstu