Apraksts
.png) |
No galvaspilsētas dodoties Rukaiņu ciemata virzienā pa veco Viļņas–Minskas šoseju, pēc 14 km nonāksiet Bareikišķu ciematā. Šeit esošā muiža saistīta ar vienu no populārākajiem XIX gs. Lietuvas dzejniekiem. Grāfam Benediktam Tiškevičam tajā laikā piederējušo muižu nomāja un tajā dzīvoja Vladislavs Sirokomle ar ģimeni. Dzejnieks, dramaturgs un publicists Sirokomle šeit nodzīvoja astoņus radošus gadus.
Tipiskajā ar savvaļas puķēm un zāli apaugušajā lietuviešu ciema mājā aptuveni pusi no XX gadsimtā darbojās skola, kas līdz Otrajam pasaules karam tika saukta Sirokomles vārdā. Vēlāk Bareikišķu muižiņā tika ierīkota ciemata bibliotēka. 1973. gadā, atzīmējot dzejnieka 150. dzimšanas dienu, viņa kabinets tika pārvērsts par Sirokomles memoriālo muzeju. Tajā apmeklētāji var apskatīt dzejnieka mēbeles, portretus, viņa lasītās grāmatas un citas personīgās mantas.
Muižas pagalmā atrodas no dzirnakmeņa puses izgatavots galds. Pie tā dzejnieks ir sarakstījis daudzus savus darbus, uzņēmis viesus. Netālu atrodas melna granīta memoriālais galdiņš, kas dzejnieka piemiņai uzstādīts 1897. gadā. Tā virsmā iekalts citāts no slavenā dzejoļa “Ciema dziesminieks” (“Kaimo lyrininkas”)
Bareikišķos aizritēja radošākie Sirokomles dzīves gadi. Šeit cienītais un mīlētais dzejnieks uzrakstīja 24 savus darbus. Stāsta, ka par viņa jaunajiem darbiem sacentās izdevēji, piedāvājot pa 2 zlotiem vai pat pa pusrublim par vienu dzejoli! Literāro darbību Sirokomlem palīdzēja saglabāt muižiņa un lielā ģimene.
Vladislava Sirokomles muzeja darbinieki rīko dažādas izglītojošas un kultūras nodarbības. Speciāli ierīkotajā senatnīgajā pagrabā tiek organizētas keramikas nodarbības, apmeklētāji aicināti arī iepazīties ar kaligrāfijas mākslu. Zem klajas debess ierīkotais amfiteātris pulcē dzejniekus, literātus un dzejas cienītājus ikgadējos dzejas un mūzikas svētkos “Sirokomles lira” (“Sirokomlės lyra”). Tūrisma informācijas centrs piedāvā ekskursijas pa maršrutiem, kas iepazīstina ar Lietuvas dienvidaustrumu vēsturi un mūsdienām, ar Viļņas reģionu un tā kultūras pieminekļiem.
Muzejs strādā no trešdienas līdz svētdienai. Pirms došanās ieteicams noskaidrot precīzu tā darba laiku. Bareikišķu ciematā esošo muzeju var viegli atrast gan ar automobili, gan braucot ar autobusu no Viļņas autoostas.
Sirokomles dzīve
Ļudviks Vladislavs Prancišks Kondratovičs (Liudvikas Vladislavas Pranciškus Kondratovičius), vēlāk no sava otrā vārda un ģimenes ģerboņa nosaukuma izveidojis sev pseidonīmu Sirokomle, piedzima 1823. gadā Smolhovā (Mogiļevas apgabalā, Baltkrievijā). Lai gan audzis nabadzīgā bajāru ģimenē, jau no mazotnes viņš bija iecienījis grāmatas. Stāsta, ka, būdams vien sešus gadus vecs, viņš izlasījis Ignācija Krasicka (Ignacijus Krasickas)dzejas izlases 10 sējumus!
Sirokomle apprecējās 21 gada vecumā, piedzima četri bērni. Ģimene tajā laikā dzīvoja Zaluču ciematā, kur dzejnieks sāka savu radošo darbību. Diemžēl 1852. gada epidēmijā vienas nedēļas laikā nomira trīs viņu bērni. Pēc šīs traģēdijas ģimene pārcēlās uz Viļņu un vēl pēc pusgada – uz Bareikišķiem.
Sirokomle saimniekoja Bareikišķos, bieži arī uzturējās Viļņā. Viņa dzejā tā bieži minēta, Viļņai veltīti vairāki dzejoļi, poēma "Marcin Studzieński" ("Martins Studzienskis").
Muižiņā ciemojās viesi no Viļņas, Sirokomles draugi. Ciemos brauca arī komponists Stanislavs Moņuška (Stanislavas Moniuška), rakstnieki, redaktori un izdevēji, arheologs E. Tiškevičs, gleznotājs V. Dmohovskis (V. Dmochovskis).
Paša V. Sirokomles dzīve bija ļoti īsa, viņš nomira, nesagaidījis 40 gadu vecumu, taču spēja aizkustināt savu laikabiedru sirdis. Pēdējais ar tuberkulozi slimojošā dzejnieka patvērums bija A. Bobjatinska (A. Bobiatinskis) nams tā laika Botānikas ielā (Botanikos g.), Viļņā. Lai atvadītos no dzejnieka, Literātu kalnā Rasu kapos sapulcējās gandrīz visa Viļņa. Ilgu laiku kapavietu iezīmēja tikai augsts priedes koka krusts, vēlāk tika uzstādīts vienkāršs piemineklis ar rindiņu no Sirokomles slavenā dzejoļa “Ciema dziesminieks” – "Nomira, spēlējot liru".
Dzejnieka radošā dzīve
Periods, kurā Vladislavs Sirokomle dzīvoja Bareikišķu ciematā, bija sevišķi produktīvs un veiksmīgs viņa radošajā ceļā. Viņš rakstīja dzejoļus, satīras, komēdijas, no latīņu valodas tulkoja Lietuvas un Polijas renesanses dzejnieku darbus. Bareikišķos uzrakstīja savus slavenākos darbus, kuru vidū ir arī vēsturiskā poēma "Margiris", kas apraksta varonīgās lietuviešu cīņas ar krustnešiem, komēdija "Mājiņa mežā" ("Namelis miške"), ko pats dzejnieks dēvēja par kuriozo drāmu. Mākslinieks radīja poļu un baltkrievu valodā.
Pateicoties ceļojumu aprakstiem “Braucieni no Viļņas pa Lietuvu” (“Iškylos iš Vilniaus po Lietuvą”) un “Nemuna no avotiem līdz ietekām” (“Nemunas nuo versmių iki žiočių”), Sirokomle uzskatāms par mūsdienu dzimtā novada apceļošanas kustības celmlauzi! Detalizēti un poētiski aprakstītie literāta ceļojumi pa Traķu novadu mudina iepazīt savu dzimto zemi: “Pētījumu augsne Lietuvā ir plaša un neizsmeļama kā jūra. Barību šeit atradīs gan mākslinieks, gan arī tās dziļumos ielūkojies ģeologs, botāniķis, lauksaimnieks, vēsturnieks, bet pilskalnos, piļu un baznīcu gruvešos – arhīvus papētījušais. Arī dzejnieks savu balsi varēs spēcināt ar tautas dziesmām un teikām. Visus mūs gaida liela raža, kuru agrāk neredzējām, skatoties uz vienkāršo, bet mājīgo un labo mūsu zemes seju.”
Visā Sirokomles radošajā darbībā dominē Lietuvas vēsture, daba un cilvēki. Dzejnieka darbi ir vērtīgs XIX gs. vēsturiskais avots, bet mīlestība pret tēvzemi un tās nozīmīgums izteikts ne vienā vien darbā. “Man liekas, ka tieša izteiksme tam, ko saucam par tēvzemes mīlestību, ir sava novada pētīšana no vēsturiskā, dabas, etnogrāfiskā, arheoloģiskā un ģeogrāfiskā viedokļa.Jo kā var mīlēt un asinis izliet par to, ko nepazīsti un nesaproti?"
