Apraksts

 

Audiogids

 

 

 

Senās Molētu šosejas un apvedceļa Nemenčine–Maišagala–Vievis krustojumā atrodas Pikelišķu ciematiņš ar savu galveno rotu – muižu, uz kuru no galvenā ceļa ved sena lapu koku aleja. Tā ir XVIII gs. vidū būvēta samērā vienkārša klasicisma stila vienstāva muiža, kuru ieskauj neliels parks ar iespaidīgiem simtgadīgiem kokiem: ozoliem, bērziem, liepām, kļavām u. c.

Žalesa (jeb Pikelišķu) ezera dienvidu krastā uz neliela pakalna esošā Pikelišķu muiža atzīta par vietējās nozīmes arhitektūras un ainavas pieminekli. 1992. gadā tā iekļauta Lietuvas Republikas kultūras pieminekļu sarakstā.

Aptuveni 16 km no Lietuvas galvaspilsētas esošās Pikelišķu muižas īpašnieks 1930.–1934. gadā bija maršals Juzefs Pilsudskis. Tā bija vasaras rezidence, kurā bieži dažādās darīšanās ieradās Polijas vadītāji un ārlietu ministri. Starp citu, J. Pilsudskis pie muižas ierīkoja sākumskolu!Pēc maršala nāves muiža īsu brīdi saglabājās ģimenes īpašumā – 1940. gadā tā tika nacionalizēta, bet pēc Otrā pasaules kara šeit tika ierīkotas dažādas iestādes, kolhoza kantoris, ciemata deju zāle u. tml.

Šodien Pikelišķu muiža ir restaurēta, tajā atrodas Pikelišķu bibliotēka, Viļņas rajona pašvaldības Centrālās bibliotēkas struktūrvienība. Katru gadu muižā tiek rīkoti Viļņas rajona ražas svētki, šeit pulcējot daudzus apkārtējo ciematiņu iedzīvotājus. Skaisti iekārtotajā muižas teritorijā var svinēt arī privātus svētkus.

 

Muižas vēsture

Rakstiskie avoti liecina, ka XVIII gs. pirmajā pusē muiža piederējusi Smoļenskas sargkareivim Jonam Meduneckam, vēlāk – Viļņas Sv. Jurģa kanoniķu klosterim, Medunecka radiniekiem. Biezās muižas sienas un milzīgie krāšņu podiņi liecina, ka muižas būvniecība varētu būt sākta XVIII gs. vidū. Ir ziņas, ka tajā laikā muižas teritorija piederējusi bajāru Pisanku dzimtai.

Pikelišķu muižas ēka ir samērā vienkārša, rotājumi smalki un ieturēti. Ēkas galveno ieeju iezīmē Toskānas tipa kolonnu portiks. No dienvidu verandas neliela kāpņu aleja ved uz ezera krastu. Apkārt muižai esošā parka teritorija, visticamāk, tika izveidota XIX gs. sākumā, klasicisma periodā.

Interesanti, ka Pikelišķu muižas īpašnieks nepiedalījās 1831. un 1863. gada nemieros un līdz ar to izvairījās no muižas sekvestrācijas (viens no valsts īpašuma veidošanas veidiem, kad muiža tiek nomērīta, aprakstīta, un tai tiek uzlikts noteikts liegums vai ierobežojumi – sekvestrs).

1930. gadā muižu iegādājās Aleksandra un Juzefs Pilsudski, jo ordeņa "Virtuti Militari" kavalierim bija atzītas tiesības saņemt nelielu muižu. Šis ordenis bija ne tikai maršalam Pilsudskim, tā laika Polijas valsts vadītājam, bet arī viņa sievai Aleksandrai, tāpēc viņiem bija atļauts iegādāties ļoti lielu īpašumu. To tajā laikā veidoja 35 ha aramzemes, 25 ha pļavu un 73 ha ezera.

Pilsudskiem ļoti patika Pikelišķu muiža. Kad viņi  muižu saņēma savā īpašumā, tās stāvoklis bija diezgan slikts, tāpēc tika veikts liels remonts. Muižas kompleksā bez galvenās ēkas un to ieskaujošā parka kādreiz ietilpa arī staļļi. Lai gan šobrīd redzamas vien šīs ēkas paliekas, tomēr blakus muižai ierīkotajā aplokā arī šodien apmeklētāji var priecāties par zirgiem.

 

Juzefs Pilsudskis

Juzefs Pilsudskis dzimis 1867. gada 5. decembrī Zalavas muižā, Švenčoņu rajonā. Viņš bija ceturtais no divpadsmit bērniem. Pilsudski, līdzīgi kā citas senās Polijas un Lietuvas dižciltīgās ģimenes, bērnus audzināja vēstures mīlestības un patriotisma garā.

Vēsturnieki apgalvo, ka LDK bajāru Pilsudsku dzimtas vēsture bijusi diezgan tipiska, viņi pilnībā polonizējās, nerunāja lietuviešu valodā un ilgojās pēc Lietuvas savienības ar Poliju. Taču viņus nevar saukt par "īstiem" poļiem, drīzāk gente lituanus natione polonus(lietuviešu izcelsmes poļi).

Pabeidzis ģimnāziju Viļņā, Juzefs Pilsudskis devās uz Harkovas Universitāti studēt medicīnu. Tur ieinteresējās par revolucionārajām "Narodnaja Volja" (jeb "Tautas griba") idejām un uzsāka sociālistisko darbību, rezultātā viņš tika izslēgts no universitātes un uz pieciem gadiem aizsūtīts trimdā uz Sibīriju.

Juzefs Pilsudskis bija pretrunīga personība, pretrunīgi bija arī viņa vārdi un darbi politiskajā sfērā. Runā, ka, aktīvi cenšoties panākt Lietuvas un Polijas apvienošanos, viņš sabojāja šo valstu savstarpējās attiecības. 1920. gadā Pilsudskis inscenēja Viļņas novada sacelšanos, kuras laikā ieņēma un Polijai pievienoja gandrīz trešdaļu Lietuvas teritorijas, tajā skaitā arī Viļņu.

Tajā pašā gadā viņam tika piešķirts Pirmā Polijas maršala tituls. Pilsudskim bija lielas ambīcijas un plāni, kurus viņš tomēr nekad nerealizēja. Viens no tiem – nodibināt spēcīgu Centrāleiropas un Austrumeiropas militāro aliansi *(Intermarium).No deviņām tā laika valstīm izveidotā alianse, pēc Pilsudska domām, varētu pretoties divām neparedzamām kaimiņvalstīm – Padomju Savienībai un Vācijai.

Pilsudskis tika apbedīts 1935. gadā Vavelē, Krakovā, blakus Polijas un Lietuvas karaļiem un citiem slaveniem darboņiem, bet viņa sirds – pēc viņa vēlēšanās – Rasu kapos, Viļņā, viņa jaunības pilsētā.